4. oktobris

Šodien manai Liepājas omammai Annai Otto paliek jau 113 gadi. Lai gan pēc papīriem oma skaitījās latviete uz vāciskajām saknēm norāda uzvārds Otto. Šādi piemēri starp latviešiem ir ļoti izplatīti. Lai gan nospiedoši lielākā daļa šo latviešu nerunā vācu valodā, gan vāciskais atturīgums, gan vizuālais izskats tomēr liecina par spēcīgu vācisko gēnu esamību.

Oma savulaik stāstīja, ka Kurzemes katla laikā viņa jau bija sakravājusi čemodānus, lai atstātu dzimto Liepāju. Taču visu pasākumu sarežģīja gaidāmā grūtniecība - mana māmuļa nāca šai pasaulē Kurzemes katla vidus fāzē 1945. gada 24. februārī. Bet kas notika 66 gadus pēc Otrā pasaules kara? Mēs, miera laikā sākām masveidīgi atstāt savu dzimto zemi, ieskaitot mani. Daudzi no aizbraucējiem vairs nedomā par atgriešanos. Es atgriezos un nenosodu tos, kuri šeit vairs negrib spert kāju. 

Jā, Latvijā ir pieņemts diasporas/remigrācijas likums. Ir radītas jaunas darba vietas remigrācijas koordinatoriem. Tomēr dzīvē viss ir savādāk. Remigranti ir labi tik ilgi, kamēr viņi ierodas šeit ar savu kapitālu un rada jaunas darbavietas. Taču tiklīdz viņi sāk norādīt, ko te varētu uzlabot, balstoties uz savu ārvalstu dzīves pieredzi, tad ir jāsastopas ar lielu pretestību no vietējo latviešu puses - neviens no viņiem negrib zaudēt savas siltās darbavietas...

Laiks vācu valodai (II)

Atbildot uz jautājumu par Latvijas stratēģisko kļūdu 90-tajos gados, es gribētu izcelt sekojošus aspektus.

Attiecības ar vācbaltiešiem

Politiskā līmenī mēs nenovērtējām to pienesumu, ko valsts atjaunošanai varētu sniegt vācbaltiešu pēcteči. Mēs savā ziņā atgriezāmies otrajos Ulmaņa laikos, izvirzot par prezidenta kandidātu Gunti Ulmani. Kā zināms, Kārlis Ulmanis nebijai visai draudzīgs attiecībā pret vāciešiem. Mēs negribējām atdot vācbaltiešiem atņemtos īpašumus 1939.gadā. Tā ir atsevišķa tēma par kuru vēl sekos publikācija ar atsaucēm uz Latvijas tiesību ekspertiem.

Vācbaltieši ir vistiešākā un dabiskākā saikne ar Vāciju. 90-to gadu negatīvā pieredze Latvijā ir pamatīgi atvēsinājusi interesi par mūsu valsti. Vismaz man tā šķiet.

Ebreju emigrācija

Mēs pazaudējām daudzus talantīgus cilvēkus no ebreju kopienas, kuri pārvaldīja vācu valodu. Tagad šīs kopienas pamatvaloda ir krievu valoda. Būsim godīgi - bijušās PSRS ebreji nejūtas piederīgi Vācijas ebrejiem. Arī dzīvojot Vācijā, viņi joprojām lieto krievu valodu, kā arī viņu psiholoģiskās saknes balstās uz aizgājušo PSRS laiku.

16.marts un Co

Daudziem vāciešiem nav pieņemama latviešu pozitīvā attieksme pret leģionāriem un visu, kas ar to saistīts. Kā zināms, Vācijā svētku un atceres dienās pie mājām neplīvo nacionālie karogi. Par šo faktu es savulaik izrādīju patiesu izbrīnu, kad vēl atrados sākotnējās integrācijas posmā Vācijā. Nu, kā tas var būt, ka pie jūsu mājām nav karogi? Pie mums Latvijā ir gan. Vāciešiem karogu izkāršana pie mājām asociējas ar nacistisko Vāciju, bet mums tas ir atgādinājums krieviem, ka šeit ir Latvija.

Bruno Rancis

Laiks vācu valodai (I)

Izglītības ministrijas pieņemtais lēmums no 2026.gada pakāpeniski atteikties no krievu valodas kā otras svešvalodas pamatizglītībā paver lieliskas iespējas vācu valodas renesansei. Vismaz teorētiski. Neapšaubāmi, tas ir politisks lēmums, jo ir acīmredzama krievu valodas dominance Latvijas lielākajās pilsētās. Lielais jautājums ir, kā to paveikt praktiski?

Pirmkārt, mums vajadzētu kritiskāk paskatīties uz līdzšinējo vācu valodas pasniegšanas politiku kopš 1991.gada. Es iedalītu to divos blokos - laikā līdz balsojumam par pievienošanos ES un NATO 2003.gadā, un laikā kopš 2004.gada 1.maija, kad esam pilntiesīga ES daļa. Kamēr mēs neizdarīsim secinājumus par līdzšinējās vācu valodas politikas kļūdām, tikmēr 2026.gada plāns var palikt tikai deklaratīvā līmenī.

90-tajos gados, kad kļuvām atvērti visai pasaulei, mēs pa īstam sākām apzināties, ka svešvalodu zināšanām ir praktisks pielietojums. Jo aizbraucot uz rietumiem, ar krievu valodu nekur tālu nevarēja tikt, izņemot bijušo ebreju un Krievijas vāciešu emigrantu sabiedrību (Vācijas gadījumā). Tas bija gan neierobežotu iespēju, gan arī neziņas un nestabilitātes laiks, kad no valsts aizplūda liels izglītotu iedzīvotāju skaits. Stratēģiskais mērķis - pievienoties Eiropas Savienības bagāto klubiņam tad šķita kā tāls un nesasniedzams sapnis.

Vācijā 90-tie gadi pagāja koncetrējoties uz iekšpolitiskajiem jautājumiem - "Deutsch-Deutsche Beziehungen" (vācu-vācu attiecības). Bijušo Austrumvācijas zemju pievienošana VFR (Vācijas Federatīvajai Republikai) sniedza milzīgas biznesa iespējas Rietumvācijas kapitālam. Tikpat plašas iespējas tas pavēra Austrumeiropā un bijušajā PSRS teritorijā. Uz visu šo iespēju fona un Latvijas neskaidrajām izredzēm dalībai ES, mēs, objektīvi raugoties, nebijām prioritāšu sarakstā. 

Protams, iesākās ļoti intensīvas un cerīgas sadarbības starp Latviju un Vāciju visdažādākajos līmeņos. Tomēr bija viens BET, kas daudzus vāciešus atturēja no ciešākas sasaistes ar mūsu valsti. Tā bija padomju cilvēka mentalitāte. Mēs viens uz otru raudzījāmies kā uz svešiniekiem no citas pasaules. To pašu sajuta arī trimdas latvieši pēc pirmās saskarsmes ar savu dzimteni. Rīga vairs nebija tā Rīga kā 30-jos. Visapkāŗt cilvēki, kuri uz jautājumu latviešu valodā atbild krieviski.

Otrkārt, mums ir jāsaprot, ka vāciešiem sakāve 2.pasaules karā ir atstājusi dziļu psiholoģisku kolektīvo traumu - ne tikai vēsturiskajā apziņā, bet arīdzan attiecībā uz savas valodas popularizēšanas politiku. Tā saucamie vācu pasākumi parasti notiek angļu valodā. Joprojām! Vācieši ir atsacījušies no savas imperiālistiskās pagātnes politikas. Atrodoties ES, vācieši vairs nevar atļauties cerēt, ka citiem tagad būtu jārunā vācu valodā. Vienā no DAAD (Deutscher Akademischer Austauschdienst) pasākumiem Rīgā lektors lieliski to nodefinēja ar vārdiem: "Deutsch ist kein Muss, sondern Pluss".(Vācu valoda nav obligāta, bet gan plus.) Manuprāt, tas ir bāzes elements, uz kura tad arī balstās visa vācu valodas popularizēšanas politika ārzemēs. Kein Muss, sondern Pluss.

Kad vācieši nokļūst ārzemēs, tad viņi negrib runāt vācu valodā viena saprotama iemesla dēļ - arī vācieši grib uzlabot savas svešvalodas zināšanas, piemēram, angļu. Tas ir lieliski un šo vēlmi nevajadzētu vāciešiem liegt.

Bruno Rancis